Apsēstā mīlestība

couple-quotes
“Nu, kā tad mīlestības var būt par daudz!?” tu, iespējams, iebildīsi… Bet izrādās, var gan… Un pat novest pie mīlestības atkarības, jo tu jūties apsēsta ar domām par otru. Tu mīli tik ļoti, ka pati sev dari pāri.
Stipra mīlestība. Un pa tukšoTonakt nevarēju aizmigt. Paņēmu plauktā grāmatu, ko biju nopirkusi pirms gadiem desmit. Neatceros, vai jebkad šo grāmatu biju lasījusi. Man nepatika tās nosaukums. “Sievietes, kas mīl par daudz”. Nezinu, kāpēc šoreiz roka pastiepās tieši pēc šīs grāmatas. Nākamās stundas laikā nojautu, ka šonakt neaizmigšu vispār. “Mīlestība pārvēršas stiprā mīlestībā, ja partneris tev ir nepiemērots, nevērīgs vai nepieejams, bet tu nespēj no viņa atteikties – patiesībā tu viņu gribi, tev viņš ir vajadzīgs vēl vairāk!” es lasīju nakts melnumā. Un vēl: “Tev piemīt izmisīga vēlēšanās vadīt vīrieti un jūsu attiecības, jo bērnībā tu neesi jutusies pietiekami droši… Savstarpējās attiecībās tu daudz ciešāk turies pie sava sapņa par to, kā viss varētu būt, nekā apzinies savu patieso stāvokli… Tevi nevilina vīrieši, kas ir labsirdīgi, stabili, uzticami un kurus tu interesē. Šādus jaukus vīriešus tu uzskati par garlaicīgiem… Sekss ir viens no līdzekļiem, ko tu izmanto, lai manipulētu ar vīrieti vai viņu mainītu.” Lasīju un sapratu – es esmu sieviete, kas mīl par daudz. Un tonakt es pieņēmu lēmumu beigt attiecības ar savu vīrieti. Jo… es līdz šim biju izmēģinājusi visus iespējamos veidus, kā uzlabot mūsu attiecības un sevi pilnībā izsmēlusi šajos pūliņos. Biju sev iegalvojusi, ka mīlu viņu, bet patiesībā man viņu vajadzēja kā “maizi un ūdeni”, lai es varētu eksistēt. Biju lieliski mānījusi sevi, lai gan tiešām ik pa laikam bijām uz viena viļņa. Un tad jau atkal bezdibenis – pārāk attālināti viens no otra. Vairākas reizes šķiroties, mēs nekad neaizvērām durvis ciet pavisam, vienmēr tajās puspievērtajās, gandrīz aizvērtajās durvīs tomēr varēja iebāzt kāju, roku un kaut vai mazo pirkstiņu, un durvis bija iespējams atdarīt atkal. Tu teiksi – nu, kāpēc jātērē laiks bezcerīgās attiecībās? Tad es tev atbildēšu – tāpēc, ka es viņu mīlēju par daudz.

Atklāsmes, kas neiepriecina

“Ja mūsu sarunas ar tuvām draudzenēm lielākoties ir saistītas ar viņu un viņa problēmām un gandrīz visi mūsu teikumi sākas ar vārdu “viņš”, tad mēs mīlam par daudz.” Jāpiekrīt, es tā bieži darīju. Ne vienmēr, bet pārāk bieži gan. Sākšu laboties. “Ja mīlestība nozīmē to pašu, ko sāpes, tad mēs mīlam par daudz.” Paldies dievam, tik traki vēl ar mani nebija, bez uz to pusi jau vilka. “Ja mēs piedodam viņa slikto garastāvokli, vienaldzību vai rupjību, visas problēmas saistot ar grūto bērnību, un cenšamies kļūt par viņa ārstu, tad mēs mīlam par daudz.” Rupjš viņš nebija, bet kaut kādos brīžos biju centusies būt žēlsirdīgā māsa un viņa lielākā aizstāve. Nē, laikam nepiekrītu šim punktam. “Ja mēs mīlam vīrieti, kurš neatbild ar pretmīlu, tad mēs mīlam par daudz.” Man bieži likās, ka viņš nemaz negrib būt kopā ar mani, viņš to brīžiem teica pat atklātiem tekstiem. Mēs tikai labi pavadām kopā laiku – šo viņa pausto frāzi izlikos nedzirdam. Cik labi dažkārt izlikties par kurlu, ne? Taču īstenībā es taču biju to dzirdēju tik skaidri. “Ja mums nepatīk vairākums no viņa galvenajām rakstura īpašībām, daudz kas nepatīk viņa vērtību izpratnē un uzvedībā, taču mēs ar to visu samierināmies, tad mēs mīlam par daudz.” Ārprāts! Man tik daudz kas nepatika, ko un kā viņš dara. Nesaprotu, kāpēc ar to visu samierinājos. Viss. Mēģināšu laboties. “Ja ir labs sekss, bet mēs pieciešam sliktas attiecības, tad mēs mīlam par daudz.” Jā, šajā punktā es piekrītu pilnībā. Es pat teiktu, mums bija lielisks sekss un diemžēl sliktas attiecības. “Ja attiecības apdraud mūsu emocionālo labsajūtu un varbūt pat fizisko veselību un drošību, mēs pavisam noteikti mīlam par daudz.” Šis punkts nekādi neattiecas uz mani. Lai gan par emocionālo labsajūtu… Hm, varbūt…

Mīlestība vai bailes?

“Ja tu kaut reizi esi bijusi apsēsta ar vīrieti, tev varbūt ir radušās aizdomas, ka šīs apsēstības pamatā ir nevis mīlestība, bet gan bailes. Mēs esam pilnas baiļu – tās ir bailes būt vienai, bailes būt nemīlamai un nevērtīgai, bailes tikt ignorētai vai pamestai, vai iznīcinātai. Mēs atdodam savu mīlestību izmisīgā cerībā, ka vīrietis, ar kuru esam apsēstas, parūpēsies par to, lai mums vairs nav jābaidās. Taču tā nenotiek, un bailes vēl vairāk padziļinās, līdz beidzot mīlestības došana ar nolūku saņemt to pretī kļūst par mūsu dzīves vadošo spēku.” Nē, es vairs negribēju lasīt šo grāmatu. Jutos nogurusi. Vīrietis, ko mīlēju, bija manī ieēdies līdz kaulam, viņš riņķoja manās smadzenēs, un, lai kā es viņu metu ārā no savas galvas, viņš vienmēr tur atradās atkal. Viņš varēja mani aizvainot, un es viņam vienmēr piedevu. Protams, pirms tam demonstratīvi parādīdama, ka ar to nesamierināšos. Viņam vajadzēja vien pasmaidīt, kad es jau biju gatava smaidīt pretī. Viņš būtu varējis izdarīt lielāko cūcību, un es viņam piedotu. Ik pa brīdim man likās, ka viņš mani nemīl. Bet, jo vairāk man tā šķita, jo nepārvaramāki kļuva mani mīlestības pierādījumi. Kad jutu, ka esmu viņu atkal dabūjusi metra, ne kilometra attālumā no sevis. Kad atkal sāku apjaust viņa mīļumu, draudzību un rūpes par mani, tā es atslābu un manī iestājās miers. Tiklīdz viņš jau atkal pēc laika “zuda kokos”, manī atkal radās ārprātīga vēlme noturēt viņa uzmanību. Jau apzinājos, ka šī kaķa-peles spēle ir izsūcoša, pārāk nervus kutinoša un līdzinās jau slavenajam izteicienam “kad širmis aizveras”, bet neko nevarēju izdarīt. Draudzenes mēģināja mani apskaidrot, bet, kā lai viņām pastāsta, ka “maize un ūdens” ir nepieciešami visu laiku, citādi nomiršu badā. Tonakt es beidzot sev godīgi biju atzinusies – mums ir sliktas attiecības, es daru sev pāri. Un tonakt es šīm divus gadus ilgušajām attiecībām nolēmu pielikt punktu. Un tas viss – tikai palasot naktī grāmatu. Mani iedvesmoja citāts: “Tu vairs nebūsi sieviete, kas kādu mīl tik ļoti, ka tas sagādā sāpes, bet kļūsi par sievieti, kas pietiekami mīl pati sevi, lai apturētu sāpes.”

Mīlēt no attāluma

Ir pagājuši divi mēneši, es par viņu domāju, un man vēl viņa pietrūkst, man gribētos atkal atvērt tās durvis, bet nu durvis ir aizslēgtas. Un atslēgu es no kabatas nevelku ārā. Roka neceļas darīt sev pāri. Mācos sadzīvot ar faktu, ka mīlēt nav aizliegts, mīlēt var no attāluma, mīlēt var viegli, ļaujot otram aiziet. Tam visam pa vidu mēģinu izlobīt, vai tā tiešām bija mīlestība vai varbūt iekāre, kaisle, pieradums, privātīpašnieciskums, bailes palikt vienai. Lai nu kā – šis ir laiks, kad es mācos tikt pāri vēlmei, varbūt atkarībai pēc viņa. Viņš ir mana slimība, es pati viņu par tādu biju radījusi. Un neko traku jau es nedarīju – neturēju aiz rokas, neķēros stērbelē, neteicu ik nedēļu, ka mīlu viņu. Varētu pat teikt, ka nedarīju pat neko īpašu. Es vienkārši nejutos mīlēta, nejutu, ka viņš vēlas būt kopā ar mani. Ar draudzenēm pārāk daudz runāju par viņu, pacietu viņa vienaldzības uzplūdus, vienmēr mēģināju analizēt situācijas, vai esmu viņam mīļa. Es līdu vai no biksēm laukā, lai bez vārdiem, bet ar rīcību pateiktu – tev ir, par ko mani mīlēt. Un viņš tik un tā negribēja būt kopā ar mani pilnībā. Mēs tikai pavadījām laiku kopā. Normālā situācijā es būtu apcirtusies uz papēža un aizgājusi. Bet… es viņu mīlēju par daudz.



Tev patiks arī...

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

Oficiālais ClubX.lv blogs

X