Vienas nakts sakars

[dpic=33713bf2ba848.jpg][/dpic]

Tā bija viena no tām naktīm, kad es zināju, ka neko negaidu. Ne jau tā, ka man būtu sirds salauzta vai kaut kas līdzīgs – vienkārši šķita, ka tas ir brīdis, kad var atslēgt prātu un ļauties mirkļa izjūtai. Iegāju bārā, pasūtīju glāzi un novēroju apkārtējos. Viņa izcēlās. Viņas smaids. Viņas acu spilgtums. Es zināju, ka šī būs viena no tām naktīm, kad viss notiks, un pēc tam mēs abi dosimies katrs uz savu pusi, neko nesakot, nesolot vairāk kā to mirkli.

Pirmais pieskāriens, smiekli pie galda, un jau tuvu pusnaktij mēs bijām ārpus bāra. Viņa nevaicāja par mani, neizjautāja manu dzīvi – mēs abi bijām tikai divi cilvēki, kas vēlas vienkārši izjust brīdi.

Viss notika dabiski. Nekādu spēļu. Nebija laika domāt par sekām. Mēs pārgulējām, un tas bija tikai par to, kas ir tagad. Nākamajā rītā, pirms vēl saullēkts viņa jau bija pazudusi, atstājot tikai tukšu gultu un patīkamu nogurumu.

Es negaidīju, ka tas būs kas vairāk, un viņa, šķiet, arī ne. Tā bija tikai viena nakts. Un, godīgi sakot, mēs abi zinājām, ka tas arī bija viss, kas mums vajadzīgs.